Skruzīšu Mika un Stanānu piemiņas ozoli vēl šalc

Kokus cilvēki stāda ne tikai bagātības vairošanai, bet arī notikumu, cilvēku mūžu piemiņas saglabāšanai, atstāj kā sveicienu nākamajām paaudzēm. Laika gaitā par piemiņas kokiem, birzītēm, alejām kļūst ne mazums koku, kuriem tiešs sakars ar kādu notikumu vai ievērojamu cilvēku.

Piemiņas kokiem un vietām ir liela kultūrvēsturiska un audzinoša nozīme. Neretiešiem viena no šādām vietām vēl padomju laikos Tāļa Zālīša saulītē pacelta ir Skruzīšu Mika un “Stanānu” piemiņa. Toreizējam izpildkomitejas priekšsēdētājam uzturēt, saglabāt un popularizēt palīdzēja Neretas vidusskolas skolotāji, novadpētnieki, sabiedrība. Dzejnieks Imants Ziedonis kopā ar domu biedru grupu Paradagiem apzināja dižkokus, vēsturiskās vietas, stādot savus kociņus, atbrīvojot dižos ozolus un liepas arī Neretas novadā. Tēlnieks akmeņkalis Vilnis Titāns pirms 44 gadiem pie “Stanānu” dzīvojamās mājas pamatu drupām uzstādīja akmeni ar iekaltu mājvārdu “Stanāni” kā piemiņas zīmi pirmajam latviešu etnogrāfam, inženierim, arhitektam un ķīmiķim Mikum Skruzītim.

Šis laiks, kad esam it kā apturēti 21.gadsimta skrējienā, rosina vairāk pētīt, skatīties apkārtnē, ieklausīties cilvēkos, ieskatīties vietās tuvākajā apkārtnē. Nākamgad, 2021.gada februārī atzīmēsim Skruzīšu Mika 160.atceri. Laiks nežēlīgi dzēš atmiņas. Pat vienas dzimtas robežās daudzi esam pazaudējuši atmiņas, zināšanas par saviem senčiem divās un trijās paaudzēs. Kur nu vēl pieminēt dzimtas notikumus pirms 120 un vairāk gadiem! Vaicāsiet, vai tas vajadzīgs? Mēs neviena paaudze neienākam tukšā pasaulē, kuru veidojam no nulles. Nē, mēs izmantojam to, ko radījuši mūsu priekšgājēji. Turpinām vai graujam.

Un tā es 2020.gada 14.maijā kopā ar nelielu domu biedru grupu dodos ekspedīcijā uz Skruzīšu Mika dzimto vietu – “Stanāniem” Neretas pagastā. Nedaudz zinot atmiņu stāstus par “Stanānu” cēlumu 20.gadsimta sākumā – Skruzīšu Marijas privātskolu šeit līdz 1.pasaules karam, Jāņa Jaunsudrabiņa aprakstītajām teātra izrādēm Skruzīšu Mika projektētajā un paša celtajā “Stanānu pilī”, par Pētera Lodziņa arhīvā saglabāto, par liepu un ozolu alejām, par kolhoza “Draudzība” pastāvēšanas laikā nojaukto vareno dzīvojamo ēku, jo vajadzēja stiprus ķieģeļus saimniecībai – bijīgi sekoju zinātājiem. Ozolu aleja mūs sagaida draudzīga, varena un ēnaini noslēpumaina. Varenie ozolu stāvi stiepj galotnes uz sauli, pretī gaismai vismaz 30 – 35 metru augstumā kā zaļš jumts saslēdzoties virs gājēju galvām. Parkā valda neizsakāms miers un putnu balsis.

Sākam uzmērīt stipros kokus. Vairāk nekā 20 ozoli alejā. Katra dižā koka apkārtmērs vismaz 3.50 – 3.80 metri. Atrodam arī četrus ozolus, kuri sasnieguši dižkoka izmērus – 4.10, 4.20, 4.60 un 4.80 metri apkārt dižajam augumam. Viens no tiem alejas galā pie pagalma stūra īpaši skaistu vainagu izveidojis. Taču kaimiņi zina stāstīt, ka īpašniece aicinājusi taksatoru meža (reiz bija parks) novērtēšanai. Un mežsargs atļāvis izlases kārtībā mežu cirst. Būs nauda! Bet diža cilvēka un skaistu māju piemiņa? Vai jaunā īpašniece pratīs nošķirt tos kokus, kuri nes naudu, no tiem, kuri bagātina dvēseli un glabā diža cilvēka piemiņu?

Gar “Stanānu” parka dienvidu malu redzamas bijušās liepu alejas aprises. Kokiem arī ir savs mūžs. Liepai ievērojami īsāks nekā ozolam. Vecās liepas vairumā nolūzušas. No celmiem izaugušas jaunās liepas nu jau arī varenas augumā. Vien dažas vecās liepas turas pēdējiem spēkiem vien mizas dzīvībā. Toties jaunās liepas vasarā medaini smaržo tālu jo tālu un aicina ciemos bites un cilvēkus.

Parks kopumā nekopts. Zem ozoliem un senajā pagalmā saauguši lielāki un mazāki oši, kļavas un pa kādai apsei. Parkā sadīdzis klājiens mazu pīlādzīšu, vijas un zied ievas. Lielāki un mazāki oši un kļavas, sniedzoties pēc gaismas, bojā ozoliem vainagus. Imanta Ziedoņa stādītie 25 valriekstu koki šādu nekārtību nav izturējuši un apkrituši. Atrodam tikai vienu slaidu valrieksta koku, kurš pēdējiem spēkiem cīnās par savu vietu brikšņos zem saules. Otrs nokaltis, nolūzis un iekāries līdzās augošajos kokos. Ja parks būtu savlaicīgi kopts, pārveidojot par mežu, tam patiešām būtu īsta meža vērtība. Tagad vērtība ozoliem. Vai tie spēs sevi aizstāvēt?

Eju pa “Stanānu” ozolu aleju, skatos uz sīkajā pamežā ieaugušajiem un tikko samanāmajiem “Stanānu pils” pamatiem un lielo akmeni ar mājvārdu. Prātā nāk dižkoku aizstāvja Gunta Eniņa vārdi: “Koki mājas neatstāj”. Grāmatā par Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolu “Gara gaismas kalnā kāpjot” 223.lappusē lasāmas Artura Grīnberga atmiņas par vareno dzīvojamo ēku, saimniecību. Kas notiks tālāk? Vai spēsim saglabāt Skruzīšu Mikus piemiņas ozolus? Jeb paliks tikai piemineklis Ķesteru kapsētā? Šopavasar “Stanānu” ozoli vēl plaukst. Kā būs citu gadu?

Stāvu alejas sākumā un domāju par to, cik šeit būtu skaista piemiņas vieta, pastaigu objekts vienkārši atpūtai, ja mums visiem kopā pietiktu spēka un prāta to saglābt, saglabāt, sakopt un uzturēt. Skruzīšu Miks un Latvijas sabiedrība to esam pelnījuši.

 

Lidija Ozoliņa, Neretas novada novadpētniecības muzeja vadītāja

print

Jautā pašvaldībai
close slider



Privacy Preference Center

Necessary

Advertising

Analytics

Other