Barikādēm – 30

Es dzimtai zemei paklanos:
Paldies, ka tu man esi…

I.Būmane-Lūse

Laiks skrien, Laiks steidzas, Laiks atgādina. Ir laiks, kad tas rit vienmērīgi. Un ir laiks, kad pasaule met kūleņus. Mēs tad sakām – ir pārmaiņu laiks. Latvijai pārmaiņas nesa Trešā atmoda, kad valstiskums svārstījās starp būt vai nebūt. Izdevās un šodien sakām – ir! Izdevās, pateicoties cilvēku atsaucībai un vienotībai 1991.gada barikādēs. Aizritējuši 30 gadi no tā laika notikumiem. Savulaik Barikāžu dalībnieku atbalsta fonda prezidents un 1991.gada barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais vērtēja, ka pēc ļoti aptuvenām aplēsēm 45 līdz 50 tūkstoši cilvēku varēja būt, kuri barikāžu aizstāvēšanā piedalījās tieši. Taču īstais barikāžu dalībnieku skaits ir daudz lielāks – gandrīz visa tauta, izņemot interfrontiešus, uzskata rakstniece Marina Kosteņecka.

Neretas novada ļaudis devās aizstāvēt savu valsti, valdību kopā ar visiem citiem Latvijas iedzīvotājiem, sargājot Latvijas republikas Augstāko padomi, Ministru padomi, radio un televīzijas ēku Zaķusalā, Latvijas pasta ēku – tātad, bija visos valstij svarīgākajos stratēģiskajos objektos. Tie, kuri spēja, devās uz Rīgu, citi palika mājās audzināt bērnus, kopt saimniecību, strādāt, bet domās bija galvaspilsētā. Toreiz barikādes nebija latviešiem pret krieviem vai kādas citas tautības cilvēkiem, bet visiem pret totalitāro režīmu.

Pārskatot pieejamos Neretas novada barikāžu dalībnieku sarakstus, redzams, ka tie nav pilnīgi. Pēc apbalvoto un pieejamajiem sarakstiem pašvaldībās, uz barikādēm braukuši nedaudz mazāk kā 200 Neretas novada cilvēku. Tie noteikti nav visi. Joprojām ir cilvēki, kuri brauca uz barikādēm, bet sarakstos viņu nav. Vairāki dalībnieki nav saņēmuši ne barikāžu piemiņas zīmi, ne pateicības rakstu. Cilvēki personisku iemeslu dēļ pārvietojas, ziņas par apbalvotajiem izkaisītas dažādos avotos, tādēļ precizēt dalībnieku sastāvu kā skaitliski, tā pēc uzvārdiem sarežģīti.

 Pašvaldībās precīzu dalībnieku sarakstu nav, jo 1991.gadā janvāra barikādēm sekoja augusta pučs Maskavā. Neviens nevarēja paredzēt kā tas beigsies. Lai puča izdošanās gadījumā nepakļautu represijām sava pagasta cilvēkus, vietējo tautas frontes nodaļu līderi, kolektīvu vadītāji, izpildkomiteju priekšsēdētāji dalībnieku sarakstus iznīcināja. Vēlāk sarakstus centās atjaunot pēc barikāžu dalībnieku atmiņām, kad katrs palīdzēja tos veidot, sarakstā piesakot sevi un nosaucot arī tos, kuri bija līdzās janvāra dienās Rīgā. Tā pietiekami daudzi izslīdēja no atmiņas un sarakstiem. Neretas novadā viens no man zināmajiem aizmirstajiem ir mediķis – feldšeris Guntis Vasariņš, kurš daudzkārt brauca uz barikādēm gan līdzi neretiešiem, gan pilskalniešiem. Mājās viņu gaidīja sieva ar mazo meitiņu un nekad nevarēja zināt vai vīrs un tētis pārbrauks, jo paredzēt notikumu gaitu toreiz bija grūti. Visbiežāk šiem aizmirstajiem un viņu ģimenēm nav vajadzīgs ne gods, ne atlaides, ne priekšrocības, bet piemiņa bērniem, piemiņa ģimenēm, piemiņa 1991.gada barikādēm kā notikumam, kurš svarīgs jaunatnei ceļā uz mūsu kopīgu nākotni.

Gatavojot šo rakstu, uzrunāju vairākus barikāžu dalībniekus vai viņu dzīvesbiedrus no katra Neretas novada pagasta, uzdodot divus jautājumus: ko atceraties no barikādēm un vai ietu tagad, ja valdība sauktu? Mazzalves pagastā Solveiga Koklevska, Pilskalnē Mirdza Varekāja un Natālija Grīnvalde, Zalvē Ilona un Ivars Nāburgi … Uz otro jautājumu visi atbildēja: bez šaubām ietu, jo šī zeme ir mūsu. Te mājas, ģimene un citas nav. Uz jautājumu, kā viņi atceras 1991.gada barikāžu laiku, atbildes bija ļoti līdzīgas un apkopojumā skan šādi: toreiz bijām jauni un uz notiekošo skatījāmies varbūt ne tik izprotoši, taču viennozīmīgi – mūsu valsts un zeme mums jānosargā. Ja valdība aicina, kā var nebraukt? Izjutām to kā savu svētu pienākumu. Rīgā valdīja ļoti liela savstarpēja vienotība, pozitīvisms vienam pret otru un notiekošo. Pat sēžot pie ugunskuriem, dežūrējot posteņos, negribējās ticēt, ka var notikt kas slikts. Aizkustināja, ka rīdzinieki, arī citu tautību cilvēki, nesa un piedāvāja ēdienu, tēju. Uzstājās mākslinieki, ansambļi, uzmundrinot mūs. Baznīcas bija atvērtas, lai varam ieiet sasildīties, paklausīties dievkalpojumus. Neomulīgāk bija tad, kad pa ielām braukāja OMON vienības un kaujinieki bruņoti līdz acīm, akmenscietām sejām.

Mājās palicējiem satraukums bija liels. Saistība ar Rīgā notiekošo bija vien radio, kurš skanēja visu diennakti. Daudzas sievas palika mājās vienas bērniņa gaidībās vai ar pavisam maziem bērniem un neziņā par savējiem. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā dzimušie ir tā paaudze, kura šodien veido mūsu rītdienu. Diemžēl, pat pēc pieejamajiem sarakstiem spriežot, apmēram trešā daļa 1991.gada barikāžu dalībnieku jau ir Mūžības ceļos. Viņu devums nākotnes valstij un pagātnei jāsaglabā mums, kas vēl atceramies 1991.gada janvāra barikādes.

“Atmodas brīvības ilgās un barikāžu ugunskuros rūdījies ne vien tautas raksturs tā labākajās izpausmēs, bet dzimis kopējais, vārdos neizsakāmais un Satversmē neaprakstāmais priekšstats par Latvijas nākotni. Tādi vienoti, patriotiski, pat svēti kā toreiz, mēs labprāt dzīvotu šodien arī sadzīvisko raižu pasaulē, bet nesanāk,” reiz sacīja Dainis Īvāns. Pieminot barikādes, teju ik gadu līdztekus to dienu notikumu atcerei izskan arī vilšanās par nepiepildītajām cerībām, kas lolotas, Latvijai atgūstot neatkarību. Jāatceras, ka pēc revolūcijām vienmēr ir kādi, kas jūtas vīlušies. Taču gribu pievienoties rakstnieces Marinas Kosteņeckas sacītajam, ka “katrai tautai asinīs ir ierakstīts kaut kas tāds, kas tai vienmēr un jebkādos apstākļos liks iet aizstāvēt savu zemi tai bīstamā brīdī. Tas ir vēsturiski pierādījies.”

Lidija Ozoliņa

 

print

Privacy Preference Center

Necessary

Advertising

Analytics

Other

Jautā pašvaldībai
close slider