Aizkraukles mežģīnes Neretā vai Neretas mežģīnes Aizkrauklē?

Vairākos Latvijas muzejos atrodami gan sadzīves, gan etnogrāfiski priekšmeti un citas liecības par cilvēkiem, sadzīvi, iedzīvi Neretā un Neretas novadā. Tajā skaitā arī Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā, no kura saņemtā ceļojošā izstāde “Aizkraukles mežģīnes”. Kā dāvinājumi savulaik nonākušas Aizkraukles muzejā gan neretietes Hermīnes Zvejnieces (1909.- 1997.) darinātās mežģīnes, gan zalvietes M. Simanovičas darbi, kuri līdz 28.februārim skatāmi izstādē Neretas novada novadpētniecības muzejā.

Pavisam izstādē skatāms 21 mežģīņu stends. No tiem 11 stendos ir H. Zvejnieces un M. Simanovičas darbi. Izstādē pārstāvētas tamborētas, sietas, mezglotas un ar adatu šūtas mežģīnes, kas darinātas 19.gs.beigās un 20.gs.pirmajā pusē. Latvijā mežģīņu darināšanā izmantotas gan Rietumeiropas, gan austrumu mežģīņu darināšanas tehnikas, izveidojot savdabīgu mežģīņu mākslas kultūru. 19.gadsimta beigās Latvijas laukos kļuva populāra dažādu biedrību un dāmu komiteju kustība, dibināja mājturības skolas, kur  ievērojama vieta bija ierādīta dažādu rokdarbu, tai skaitā arī mežģīņu darināšanas, apmācībai. Meitas un mātes, sievas un līgavas, dāmas un lauku saimnieces, kalponītes un laukstrādnieces darināja mežģīņu aizkarus, sedziņas un galdautus, ar mežģīnēm rotāja gultasveļu, tās izmantoja apģērba rotāšanai. Var tikai apbrīnot tā laika lauku sievietes par viņu spēju starp darbu laukā, kūtī un sētā atrast laiku arī rokdarbiem.

Starpkaru periodā 20.gadsimtā aktīvi notika rokdarbu kursi gan pilsētās, gan laukos. Tādi kursi vairākkārt tika organizēti arī Neretā. Par to liecina fotogrāfijas un laikabiedru atmiņu pieraksti. Neretas dāmas čakli darināja rokdarbus bazāriem, kuru ieņēmumi tika novirzīti labdarības pasākumiem, biedrību stiprināšanai. Rakstu paraugus, rokdarbu darināšanas tehnikas aprakstus ieguva no publikācijām preses izdevumos, rokdarbu grāmatās. Lai gan lielāko daļu tie bija pārpublicējumi no vācu un citiem ārzemju žurnāliem, sievietes radoši savos darinājumos izmantoja latvisko ģeometrisko rakstu ornamentus.

Šajā izstādē apskatāmās mežģīnes darinātas galvenokārt lauku mājās. Toreiz, 19.gadsimtā un 20.gadsimta pirmajā pusē ikvienai meitai nācās gatavot pūru, kurā tika darinātas tekstīlijas visai dzīvei. Bija jānoauž vilnas un linu audekli apģērbiem, gultas veļai, dvieļiem. Gatavos izstrādājumus rotāja ar pašdarinātām mežģīnēm. Mežģīnes gatavoja diezgan rupjas, jo tās tika mazgātas kopā ar audumu. Attīstoties rūpniecībai, uzplaukstot lauksaimniecībai un līdz ar to uzlabojoties ekonomiskajai situācijai 20.gs. 30.-tajos gados un līdz Otrajam pasaules karam pūra gatavošanai sievietes jau varēja daļēji atļauties izmantot veikalā pirktos audumus un mežģīnes.

Dažādi mežģīņu izstrādājumi – adīti, sieti, izšūti vai tamborēti – sevī ietver kopēju radītāju un patērētāju tieksmi pēc skaistuma un simetrijas vienlaikus. Atnāciet uz novada muzeju un izstādē pārliecinieties par šo atziņu paši!

Lidija Ozoliņa

print

Privacy Preference Center

Necessary

Advertising

Analytics

Other