Lielzalves muižas Ziemassvētku eglīte

Pēc desmit gadu pārtraukuma bijušajā Zalves pamatskolā svētkiem tika saposta Ziemassvētku eglīte. Viesu uzņemšanai sakārtotas vajadzīgās telpas, kurinātas apaļās krāsnis un klāts tējas vakara galds. Vēl ļoti tālu līdz kādreizējās muižas kungu mājas spožumam, bet Sēļu kluba vēlēšanās ienest svētku sajūtu vecajā skolas namā piepildījās. Starp Ziemas saulgriežiem un Jauno gadu – 28. decembra vakarā – Lielzalves muižas kungu mājas Rožu zālē, kas baltām sniegpārslu bumbām (autori-Ilona, Madara) un rotaļīgām griestu gaismiņām (Normunds) rotāta, pulcējās tuvi un tāli ciemiņi, gan savstarpēji pazīstami, gan pilnīgi sveši. Desmit gados bijušie skolēni izauguši, vecie skolotāji nevar vairs atnākt. Sakuplojušas ģimenes, mainījušies laiki un dzīves vietas, bet ar skolas vārdu kādreiz saistītie būs šajā namā vienmēr, kaut domās.

Ne salidojums, ne ēkas atklāšana, bet vienkārši – svētki. Ziemassvētki – saulgrieži un Kristus piedzimšana, aizejošā gada atceres svētki, svētki, veltīti zalviešiem, atmiņām un piemiņai. Sēļu klubam – svētki mazai uzvarai, kas dod gandarījumu un apliecinājumu tam, ko darām un kāpēc esam.

Pasākums šoreiz veltīts pasakām, jo arī aizejošais gads vecajam skolas un muižas namam līdzinājies sēļu pasakai, kurā var notikt viss,- iespējamais un neiespējamais. Te ir sagadīšanās un nejaušības, sapņi un brīnumi, cerība un ticība, labais un ļaunais, bet mēs zinām, kas uzvarēs. Pie uzpostās svētku eglītes pirmo – Piparkūkas pasaku – izstāstīja Ilga, bet šī gada pasakas notikumus muižas parkā jau no aprīļa bija noskatījusi muižas Žagata Cecīlija (Ilma). Piparkūka tik daudz bija pieredzējusi, ripodama pa Zalves ceļiem un celiņiem, tāpēc abām to gribējās citiem parādīt un pastāstīt. Žagata bija parkā salasījusi saldus čiekurus no Vāczemes eglēm, ko savulaik (it kā) stādījis Zalves mācītājs (četrus gadus) Jaunais Stenders.

 Otrā pasaka, Maijas stāstītā, bija par muižas velniņiem, kas izmukuši no elles, tāpat kā pazīstamā rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa pasakas divi velniņi. Mūsu pasakas galvenais varonis bija viņu mazais brālēns Rūdolfiņš. Pasakās notiek brīnumi, tāpēc izrādījās, ka Rūdolfiņš ar saviem draugiem (Kristers, Madara, Ričards, Amanda) no muižas klēts, kur palicis auksti nakšņot, izdzirduši troksni un redzēdami gaismas vecās skolas logos, devušies pie mums uz skolas zāli. Kā jau velniņiem pienākas, gribas blēņas darīt. Nočieptās Velnamātes kaltētās vaboles gan visiem labi patika un viesi nemaz nebaidījās arī no raganām, kas Zalvē ieradušās, garām lidojot. Izrādās, ka tās bija Mazzalves raganiņas ar galveno Raganu (Dzintra) priekšgalā. Ziņa par slaveno Raganu deju ātri izplatījās arī internetā.

Velniņi varbūt devās atpakaļ uz klēti, bet viesi Ilgas vadībā pa gaišākiem un tumšākiem koridoriem izstaigāja skolu. Pasākums noslēdzās Muižas lasītavā, kur lasāmas grāmatas un reizē baudāma tēja vai kafija, pavadot laiku sarunās. Iespējams, ka pēc gada tiksimies atkal starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, kā to ierosināja klātesošie.

Notikumu gaitu dokumentēja ne tikai viesi ar saviem telefoniem, bet arī fotogrāfs Dainis Ormanis no Jēkabpils. Lielais pasākuma dalībnieku skaits liecina par to, ka senā māja gan vietējiem zalviešiem, gan aizbraukušajiem, bijusi un ir nozīmīga viņu dzīves daļa un ka tā jāsaglabā. Bijušo neatsaukt, bet varam glabāt atmiņas par mazo lauku skoliņu, kurai ir mātes sirdssiltums un bērnības gaišums.

Mājā pavisam neierasti telpu nosaukumi pamazām nomainīs uzrakstus virs klašu telpām. Te būs ne tikai Rožu zāle, kur aiz loga augs un ziedēs rožu krūmi, bet arī Zalves vēstures istaba, sastāvoša jau no četrām telpām, Zalves pamatskolas klase ar īstiem uzskates līdzekļiem stundu vadīšanai pirms desmit un vairāk gadiem, jaunajai paaudzei nepazīstama Pionieru istaba, gleznu galerija, ceļotāju istaba un arī muižas tēmai veltītas telpas. Svētku dalībnieki sanāca Parādes salonā, kur parakstījās Lielzalves muižas viesu grāmatā, bet tēju dzēra Muižas lasītavā. Būs Muižas kapela un grāfu apartamenti, lai bagātinātu un piepildītu gadsimtus senu muižas vēstures stāstu par dzīvi Zalvē tik senos laikos. Tā kā muižā saimnieko Sēļu klubs, te jau iekārtota Sēļu kluba zāle un rakstāmkabinets.

Senākā muižas ēkas daļa būvēta vācu kungu laikos, bet to cēla ne jau viņi, bet vietējie ļaudis, kas liela daļa bija senās sēļu tautiņas pēcteči, tātad – sēļi. Atgriežoties leģendām apvītajā mājā, mēs parādām godu ne tikai bijušajai Zalves skolai, bet arī saviem senčiem, kuru mantojums ir mūsos.

Skan neierasti šie vārdi – Lielzalves muiža. Visiem zināma Ērberģes muiža, kas jau pazīstama kā aktīvs pagasta un novada centrs un populārs tūrisma objekts. Līdz ar muižu aiziešanu vēsturē zudis Lielzalves vārds. Nu to esam atkal cēluši gaismā, lai Sēlijai atgrieztu savulaik pazīstamu muižu, senajās kartēs ierakstītu un vismaz Kurzemes – Zemgales hercogistē labi zināmu. Varbūt tā būs pasaku muiža, bet varbūt vēstures stāsts par skaistu un kultūrvēsturiski bagātu vietu. Varbūt abi kopā.

Sēļu klubs novēl visiem Sēlijā gaišu Jauno 2020. gadu!

print
Jautā pašvaldībai
close slider



Privacy Preference Center

Necessary

Advertising

Analytics

Other