Paula un Namtan: latviešu valoda ir īpaša

2016.gada 1.septembrī AFS (American Field Service) programmas ietvaros mācības Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolā uzsāka  divas viesskolnieces – Paula Amrei Hainz no Vācijas, kas mācās 10.klasē, un Chanikarn Chantara Namtan no Taizemes, kas ir 11.klases skolniece.

AFS ir starptautiska nevalstiska bezpeļņas brīvprātīgo organizācija, kas nodrošina šīs programmas dalībniekiem starpkultūru mācīšanās iespējas. Organizācijā darbojas vairāk nekā 50 valstis. Pirmā un Otrā pasaules kara laikā amerikāņu brīvprātīgie ātrās palīdzības automašīnu šoferi evakuēja ievainotos no kaujaslaukiem. Kad viņi atgriezās mājās no kara dienesta, viņi nolēma kalpot mieram. Viņi ticēja, ka jaunieši dzīvos labāk, ja iepazīs savus starptautiskos kaimiņus, pieņemot un novērtējot atšķirīgo cilvēkos un kultūrās. Iepazinuši citas kultūras, pārvarējuši bailes un aizspriedumus no atšķirīgā, viņi varētu radīt daudz taisnīgāku un mierpilnāku pasauli.  Tā ātrās palīdzības automašīnu šoferi nodibināja vidusskolēnu apmaiņas kustību, kas šobrīd pazīstama kā AFS organizācija.

Šīs programmas dalībnieka – skolēna - galvenais mērķis ir iemācīties adaptēties svešā vidē, iemācīties pieņemt citus cilvēkus, saprast viņu rīcības motivāciju. Līdzās šim mērķim ir papildu ieguvumi  - citas tautas kultūras iepazīšana, valodas zināšanas, jauni draugi un kontakti visā pasaulē, izglītība u.c.  Turklāt AFS starpkultūru apmaiņas programma ilgst vienu mācību gadu, kurā 15 – 18 gadu veci jaunieši pavada svešā zemē, dzīvojot viesģimenē un mācoties vietējā skolā.

Šīs programmas ietvaros savulaik piedalījušies tādi šobrīd ievērojami cilvēki, kā, piemēram, Starptautiskā valūtas fonda izpilddirektore Kristīne Lagarda, kas no Francijas devās uz ASV,  “Microsoft” valdes loceklis Helmuts Panke, kas no Vācijas devās pieredzes apmaiņā uz ASV, visprestižākās biznesa izglītības sniedzējas – Hārvarda biznesa skolas – profesors Džons Deitons, kas no ASV devās uz Dienvidāfriku u.c.

 

Kartupeļu pankūkas tādas kā Latvijā

Kad uzrunāju AFS programmas uzņemošās ģimenes pārstāvi, abu meiteņu - Paulas un Namtan -  latviešu mammu, angļu valodas skolotāju Rutu Aukšpoli, viņa ir atsaucīga, un ielūdz mani vakariņās. Meitenes ir sagatavojušas savas dzimtās zemes ēdienus. Namtan, kas dzīvo Taizemes ziemeļdaļā, ir izvārījusi brūnos rīsus ar sēnēm un kokosriekstu piena mērci, kas aizdarīta ar tajiešu garšvielām. Tās uz Latviju atsūtījusi meitenes mamma. Lai gan ēdiens gana stiprs, Namtan smaida un saka: ”Taizemē ēd vēl stiprākus ēdienus, šī ir diezgan maiga versija.” Meiteņu Latvijas mamma R. Aukšpole slavē Namtan – lai gan taizemiešu un latviešu ēšanas paradumi ļoti atšķiras, Namtan nekad nav kritizējusi viņas gatavoto ēdienu, vienmēr visu ēdot, turklāt dažkārt pat paprasot otru porciju. Arī vēlāk sarunā Namtan atzīst, ka nevar nosaukt nevienu latviešu ēdienu, kas viņai negaršotu. Savukārt Paula, kura dzīvo Vācijas ziemeļos – Hamburgā – , ir izcepusi vācu mandeļu kūku. Paulai no latviešu virtuves ļoti garšo debesmanna. Paula secinājusi, ka latviešu un vācu virtuvei ir daudz kopīgā – viņa uzdāvinājusi skolotājai kulinārijas grāmatu ar vācu receptēm un atklājusi, ka tur atrodama tāda pati kartupeļu pankūku recepte , kā to gatavo Latvijā .

 

Mācīties citā skolā un valstī ir interesanti

Jāatzīst, Paula mani pārsteidz ar labām latviešu valodas zināšanām, spēju saprast visu, ko viņai latviski jautā un atbildēt, turklāt pati ātri sajūt kādu savu gramatikas izklupienu un tūdaļ cenšas labot.  AFS rokasgrāmatā skolām lasu, ka AFS programmas izvirzītās prasības kandidātiem ir labas sekmes mācībās, laba veselība un angļu valodas zināšanas sarunvalodas līmenī, tāpēc sākotnēji sarunai gatavojos angļu, nevis latviešu valodā, alojoties, ka diezin vai viena mācību gadā laikā līdz šim nezināmu valodu var iemācīties sarunvalodas līmenī. Taču, izrādās, talantīgā meitene latviešu valodu īsā laika posmā apguvusi tik labi, ka var brīvi sarunāties.

Kad meitenēm vaicāju, kas viņas mudinājis iesaistīties šajā programmā, Paula aizrautīgi stāsta: ” Es gribēju mācīties citu valstu kultūru un valodu. Man šķiet interesanti vienu gadu mācīties kādā citā skolā un valstī, ne visu laiku vienā skolā. Sākumā gribēju nokļūt Skandināvijā, bet tur nokavēju. Izvēlējos Latviju tāpēc, ka, pēc manām domām,  tā ir līdzīga Skandināvijai. Un tā nav angļu valoda, bet cita valoda, ko vēl var papildus iemācīties. Ja es gribu pēc tam braukt ciemos, Latvija nav tik tālu, turklāt man patika, ka tā ir Eiropa. Pirms tam biju lasījusi par Dziesmu svētkiem.  Man ļoti patīk mūzika, es pati spēlēju vijoli un čellu. Tāpēc izlēmu, ka došos uz Latviju.” Vēlāk sarunā meitene atzīsies, ka arī viņas mamma pirms došanās uz Latviju, spriežot pēc Paulas un Latvijas mammas e-pasta sarakstes, nospriedušas, ka skolotāja Ruta ir patīkams cilvēks, kas bijis vēl viens būtisks iedrošinājums  doties uz Neretu.

Paula stāsta, ka sākotnēji viņai bijušas bažas par to, vai spēs iemācīties valodu tā, lai varētu saprasties:” Šaubas nedaudz bija. Kādā pavasarī uz vienu nedēļu pie manis un mammas Hamburgā bija atbraucis kāds puisis no Francijas. Mēs ar mammu nemākam runāt franču valodā, un viņš nevarēja runāt tik labi angliski un vāciski.  Tad mums bija lielas problēmas, lai saprastu, ko viņš grib, un viņam, lai saprastu, ko mēs gribam. Tāpēc man bija bailes, ka man šeit arī būs ļoti, ļoti grūti ar valodu. ”

Namtan atzīst, ka pirms tam par Latviju neko daudz nezināja:” Gribēju iegūt jaunu pieredzi, iegūt draugus, iepazīt citu kultūru. Viena no manām labākajām draudzenēm devās uz Somiju, un tas pamudināja arī mani iepazīt citu tautu cilvēkus. Latviešu valoda ir unikāla, tajā nerunā daudz cilvēku.”  Paula piebilst:” Jums, iespējams, pašiem šeit dzīvojot, tā nešķiet, bet tā ir.”

Smaidīgā taizemiešu meitene stāsta, ka Latvijā viņu visvairāk pārsteidzis sniegs, ko viņa nekad dzīvē nebija redzējusi. Un tas viņu joprojām ļoti sajūsmina. Meitenes dzimtenē ziemā esot +18 grādu. Skolotāja R. Aukšpole labdabīgi smēja, ka Namtan vēso laiku un ziemu izbaudot tik ļoti, ka tad, kad viņas abas ar Paulu satinoties šallēs, silto zemju iemītniece staigājot bez šalles un cimdiem.

Paulu iepriecina tas, ka šeit, Neretā, esot salīdzinoši klusi un mierīgi, nav tādas mašīnu gūzmas un cilvēku pūļu, kā viņas dzimtajā Hamburgā, kas iedzīvotāju skaita ziņā ir teju vienas Latvijas lielumā. Turklāt viņu pārsteidzis tas, cik Latvija ir zaļa: ” To uzreiz pamanīju, kad braucām no lidostas uz nometni. Tas bija tikai pavisam netālu no Rīgas, bet viss tik zaļš.”

 

“Saglabā mieru kā Namtan!”

Abas meitenes ir ļoti aktīvas sabiedriskajā dzīvē, ar plašu interešu loku. Kā skolotāja R.Aukšpole atzīst, katra diena viņām ir aizņemta ar dažādām nodarbēm. Gan Paula, gan Namtan dejo tautas dejas. Namtan  pie skolotāja Zigurda Kalnāres divreiz nedēļā mācās spēlēt ģitāru. Namtan prot spēlēt arī havajiešu ģitāru jeb ukuleli.  Viņa nodarbojas ar sportu- spēlē arī basketbola komandā, vienu reizi pat piedalījusies sacensībās Aizkrauklē. Kaut arī meitene ir maza auguma, sporta skolotājs atzīst, ka Namtan ļoti labi darbojas plaukstas, un basketbols viņai padodas. Savukārt Paula prot spēlēt vijoli un čellu. Darbojas vizuālās mākslas pulciņā, dzied korī un ansamblī. Paula ir izcilniece arī eksaktajās zinībās – matemātikas olimpiādē ieguvusi pirmo vietu, tāpat ļoti labas sekmes ir ķīmijā un fizikā. Vācu meiteni ļoti interesē arī valodas. Lai gan runāt par konkrētām iecerēm nākotnē vēl pāragri – tās vairāk ir idejas, nevis konkrēti plāni – Paulu interesē grāmatu tulkošana. Viņa labprāt tulkotu tos latviešu darbus, kas vācu valodā nav tulkoti.

Paula un Namtan labprāt apmeklē arī kultūras uz izklaides pasākumus. Esot bijušas uz “Carnival Youth” koncertu, “Melo M” koncertprogrammu “Vecgada operas joks”, kas īpaši esot patikusi Paulai, jo viņa pati spēlē čellu. Tāpat meitenes ar prieku apmeklē pasākumus, kas notiek tepat Neretā.

Meiteņu Latvijas mamma R.Aukšpole atzīst, ka arī viņa daudz ko uzzinājusi un aizguvusi no abām meitenēm. Viņa, sirsnīgi smaidot, stāsta, ka Namtan viņai iemācījusi mazāk uztraukties trakajā ikdienas skrējienā. Tā kā taizemiešu meitenes ģimene praktizē budismu, arī Namtan piemīt iekšējais miers un spēja saglabāt savaldību situācijās, kad šķiet, ka kaut kas tiks nokavēts. Namtan nesteidzoties visur paspēj laikā. Stresa situācijās skolotāja sev atgādinot: ”Saglabā mieru kā Namtan, saglabā mieru kā Namtan!” Tāds arī ir AFS programmas mērķis, kurā savstarpēji bagātinās un ieguvējas ir abas puses – skolēns, kas cenšas adaptēties, iepazīt un saprast svešo, un uzņemošā puse, kas ne tikai nodrošina skolēnu ar dzīvesvietu un cenšas adaptēt skolēnu savās ikdienas gaitās un ģimenes dzīvē, bet arī pati iepazīstas ar pārstāvēto kultūru un personību.

 

Daiga Meldere

Galerijas foto  autors – Mairis Dzenis

 


Pēdējo reizi rediģēts Trešdiena, 08 Marts 2017 10:26

Seko mums

Paziņojums

Mājaslapas iepriekšējo versiju varat aplūkot šeit.

No putna lidojuma

Laika ziņas

°C
Gaisa spiediens: hPs
Vēja stiprums: m/s
Vēja virziens:
2412889
Šodien
Šajā mēnesī
Kopā
4938
156873
2412889

Sadarbība