Aizvestie. Neaizmirstie.

  1. gada 14. jūnija piemiņai

… atmiņu sāpēs dziļi galvas mēs liecam
Par tiem, kam nav lemts būt kopā ar mums,
Kas palika tālajās tundrās un taigās,
Kam veltīts ir šodienas aizlūgums.

(Aleksandrs Neilands. Vorkutas katordznieks T-783)

Sestdiena toreiz, 1941.gada 14.jūnijā, bijusi vasaras pilnbriedā. Neviens kaut dienu iepriekš vai pat tajās dienās līdz 16.jūnijam neparedzēja, ka šis datums uz mūžīgiem laikiem mūsu valsts kalendāros un cilvēku atmiņās paliks melnā krāsā. Jau naktī uz 14.jūniju visā Baltijā sākās iedzīvotāju aresti, nogādāšana dzelzceļa stacijās un aizvešana nezināmos Padomju Savienības apvidos.

Lūcija Ķuzāne grāmatā “Starp trijām upēm, 2009” raksta, ka no gandrīz 16000, kas tajā naktī Latvijā bija apcietināti, Mēmeles pagastā šī vardarbība skāra Vēžu māju iemītniekus – gricgaliešus Valdi Valdmani, 30 gadus jaunu vīrieti un viņa sievu Annu, kas gaidīja drīz piedzimstam bērniņu. Valda “noziegums” – viņš dažus gadus bija aizsargu rotas komandieris. Kad aizsargu organizāciju likvidēja, Valdis, tikko apprecējies, atnāca uz Vēžiem no mazturīga audžutēva saimniecības, lai palīdzētu divām vecuma nespēka nomāktām tantēm izdzīvot. Tajā rītā tika arestētas arī Valda radinieces – vecā Vēžu saimniece Minna Butāne un viņas radiniece Mare Bomane. Abām jau ap gadiem 80. Joprojām vēlāk sastādītajos izsūtīto sarakstos neparādās ne abu vecenīšu, ne jaunajai saimniecei Annai dzimušais bērniņš. Tas nozīmē, ka šie trīs cilvēki gāja bojā ceļā uz izsūtījuma vietu un viņu vārdi izgaisuši no visiem cilvēku reģistriem. Šiem upuriem nav pat kapavietas. Vai šie ir vienīgie nezināmie izsūtītie? Vai vispār kādreiz varēs precīzi noskaidrot visus represijās cietušos un bojā gājušos?

Pirms vairāk nekā 13 gadiem pierakstītās Imanta Sniķera atmiņās lasām: “Dažas dienas pēc 1941.gada 14.jūnija Salātniekos pienāca ziņa, ka apcietināta Dumpju ģimene… Alīda ir mana māsīca, mātes māsas meita. Teodors miris 1942.gadā Vjatlagā no pārmērīgi smaga darba un bada nāvē. Dēls Juris atvests uz Latviju 1946.gadā. Viņu audzināja Anna Kastanovska līdz 1956.gadam, kad, no izsūtījuma atbrīvota, atgriezās Jura māte Alīda. Māsīca Alīda nomira 2004.gada aprīlī, apbedīta Indulānu kapsētā.”

Alīda Dumpe (1918-2004) savas atmiņas par izsūtīšanu 1998.gada 15.februārī vēstulē uzticējusi skolotājai Mildai Bukai ar atļauju izmantot laikmeta dokumentēšanai, notikumu saglabāšanai un stāstam, lai neaizmirstu: “Saņēmu Tavu rakstīto vēstuli, kurā interesējies par manu ceļojumu uz “laimes zemi”. Es parasti nemēdzu atcerēties tos laikus un arī nevienam stāstīt, jo visu dzīvi ir bijis jāslēpj un jābaidās no tā, ko sūrā vara man pierakstījusi, jo to cilvēku radīto elli, es domāju, grūti saprast tam, kas nav to izbaudījis. Un jāsaka – Dievs lai nedod!

Tas notika 1941.gada 14.jūnijā pulksten septiņos no rīta, kad ieradās četri bruņoti vīri. Klusi. Mašīnu bija atstājuši Salenieka mājās. Un tā divi zaldāti… apčamdīja vīru… un taujāja, kur atrodas ieroči. Nebija nekāda aktu stādīšana. Teica tikai ātrāk savākties, jo mēs tagad braukšot uz citu dzīves vietu… Mašīnā mūs sagaidīja Poļa ģimene, Siksnānu Zariņš. Un tā mūs aizvizināja uz Daudzevas staciju, kur tūlīt atšķīra ģimenes galvas (galvenos vainīgos). Tā vīrieši bija vienā vagonā un ģimenes atsevišķi. Jau nākošajā naktī vīriešus aizveda, bet mēs izbraucām otrās dienas pēcpusdienā. No Neretas tika izvesti Lazdovski, Poļi, Projumi, Dumpji, Skanstiņi, Čariņš Osvalds, Zariņš, Smilktiņš no Vainovskiem, Smilktiņš Vilis, vairāk nevaru iedomāties. Un tā pēc diennakts iebraucām Daugavpilī, kur satiku skolotāju Mintūzi ar meitiņu uz rokām. Tie bija tikko saņemti. Tad dienas otrajā pusē piebrauca ešelons ar virsniekiem, kas bija saņemti no vasaras nometnēm Gulbenes pusē – Litenē. Un tie visi tika badā nomērdēti tālajos ziemeļos. Tāpat kā mūsu vīri nomira bada nāvē Vjatlagā… Katru vakaru mūs pārskaitīja. Varējām lielajās stacijās paņemt ūdeni, pēc kura gājām zaldāta pavadībā. Kaut kur Kirova apgabalā vienā stacijā mums iedeva tehnisko ūdeni. Tad sākās vēdera kaites. Nemaz negribu tos “jaukumus” atcerēties… Ka iesācies karš, mēs uzzinājām no karavīriem, kas brauca uz fronti. Un tad sākās sapņi par dzimteni. Tā mēs braucām ilgi, jo vajadzēja laist garām kara ešelonus.

Visā garajā ceļā reizes trīs iemeta maizes dažus ķieģelīšus un spaini zupas. Es tiešām vairs neatceros, cik ilgi mēs braucām, bet tas jau bija jūlija mēnesis labi pusē, kad mūs izsēdināja Ačinskā. Aiz dzeloņu žoga, uzkalnā, bez ūdens, ar bruņotu apsardzi. To skatu es nekad neaizmirsīšu – redzēju prātā sajukušu cilvēku. Arī es kā liels noziedznieks lavos gar drāšu žogu, lai satiktu cilvēku, kurš man atnestu par naudu ūdeni – litrs ūdens maksāja 2 rubļus. Es biju laimīga nopirkusi, jo varēju padzirdināt bērnu. Mūs tur ņēma uzskaitē ar pirkstu nospiedumiem un parakstu par brīvprātīgu pārcelšanos uz mūžīgiem laikiem.

Pirmie divi gadi bija ļoti smagi, jo nebija pārtikas. Tad 1942.gada vasaras sākumā pienāca pavēle no meža darbiem sūtīt uz tālajiem ziemeļiem zivis zvejot. Ņēma darba spējīgos, kam bērni bija vecāki par 11 gadiem. No neretiešiem aizbrauca Smilktiņi – Vainovsku mamma un Viļa sieva Zelma. Zelma atgriezās, bet vairums latviešu aizgāja bojā, jo tāds jau bija nodoms – iznīcināt.

Un iznīcināja jau arī ne tik vien latviešus. 1941.gada augusta mēnesī atsūtīja vāciešus ar visām ģimenēm. Bija jauni, spēcīgi vīrieši, bet tos visus aizvāca uz cietumiem un ģimenes nomitināja kur kuro. Tad tas varēja būt 1943.gads, kad izsūtīja Kalmikijas republiku. Tanī laikā es dzīvoju Keručugas bērnu namā. Uz turieni atsūtīja kalmiku bērnus un tad es redzēju, kāds izskatās dzīvs ģindenis – kauli pārvilkti ar ādu. Sarunāties ar bērniem nevarēja, jo viņi nezināja krievu valodu…

Darīt iznāca to, ko pat sapnī neredzējis. Es aizgāju tanī grupā, kas skaitījās meža darbos, jo tie kolhozu kungi, kas brauca izmeklēt sev strādnieku, mani biedēja. Nebija nekur saldi – tā kolhozā, kā meža darbos. To nabadzību, kāda tur bija, nevar iedomāties. Gājām meža izstrādes darbos. Kaut ko vērtīgu gatavojām, tik neatceros, ko īsti. Tik zinu, ka norma vajadzēja pildīt, citādi nedeva maizi un no meža mājās nākot malka arī bija jāatnes. Dzīvojām barakās, kas bija sadalītas vairākās mazās istabiņās. Katrā istabiņā bija bleķa krāsniņa, kuru kurinot katrs varēja uz tās kaut ko uzvārīt. Un cilvēku, ka biezs. Vakarā, kad sagulām, ja nakti bija jāiziet, tad gan vajadzēja uzmanīties, lai kādu nesabradā. Tur man arī iznāca darīt visu neiedomājamo. Parasti naktīs tika padoti vagoni. Tos vajadzēja pielādēt. Tie zaļie, smagie koki, kas jāsaceļ vagonā, to visu veica tikai sievietes. Tad, kad nāca svētdiena, bija jāiet kapu rakt, un man kā jaunai un spēcīgai bija jādara bez ierunām. 1942.gada pavasari daudzi neizturēja un aizgāja… Un nedēļas vidū kapu rakt – to darīt nedrīkstēja. Bija jāpilda valsts darbs. Bērnus nebija, kur atstāt, un nopelnīt neko nevarēja. Tad man pienāca tāds brīdis, vai nu, vai nu… Es aizbraucu pie komandanta un man atļāva meklēt sev dzīves vietu tur, kur es varu iztikt. Mani pieņēma bērnu nama direktors par strādnieci. Tur vismaz bija ciešami apstākļi un ar uzturu varēja iztikt labi. Pamazām sāku domāt, ka jāmet viss [lepnums, aizvainojums] pie malas un jāmācās krievu valoda. Lēnām sāku lasīt krievu grāmatas un mācījos rakstīt. Maz pamazām iemācījos tik tālu, kas turpmākajos gados lieti noderēja.

… Uz katrām lietām katram ir savs skatījums, bet smukuma un skaistuma tur nebija nemaz. Es jūtos kā ūdenī iekritusi, un turos tikai pie ledus, un vienmēr atrodas kāds, kam izliekas, ka man pārāk labi. Tad uzmin uz rokām, lai noiet dibenā. Tā visu savu dzīvi esmu turējusies. Ko gan var darīt, ka mūsu paaudzei aizgāja kara gados jaunība, labākie gadi – cerībā uz kaut ko labāku. Nu esmu dzīves pēdējā etapā, kad veselība klibo un pats netiec galā… Manā skatījumā nav svarīgi, kādas epizodes, bet gan metodes kā pamazām iznīcināja veselas tautas. Bez roku pielikšanas, sak, paši aizgāja, mēs neesam vainīgi…”

Kā raksta Lūcija Ķuzāne grāmatā “Mēs – neretieši. 2012”, gūstot informāciju no laikmeta dokumentiem, tad deportējamo neretiešu lietas „izstrādājis” Jēkabpils čekas darbinieks Alfreds Lodziņš (sēlpilietis). Liecinieki, kas uz dokumentiem parakstījušies: Petrovs, Čerņiļņikovs, Stankevičs, Zaķis (iespējams šifrēts uzvārds – vēsturnieki pieļauj, ka tas varētu būt Ozols no izpildkomitejas).

Izsūtīšanai Neretas pagastā 1941.gadā tika pakļautas vismaz astoņas ģimenes: Dumpjos Teodors Dumpis (47 g.), nosūtīts uz Kirova apgabala Vjatlagu, miris turpat 1942.g. 3.februārī. Sieva Alīda (23 g.) un dēls Juris (3 g.) nosūtīti uz Krasnojarskas apg. Kazuļkas rajonu. Juri ar Sibīrijas bērnu transportu izdevās atgriezt Latvijā 1946.gada jūnijā. Alīda atgriezās 1956.gadā. Dainās Valters Mintūzis (38 g.), Neretas pamatskolas skolotājs. Kundrātos Jānis Skanstiņš (34 g.), miris Vjatlagā 1942.g. 13.septembrī. Jaunzvejniekos Vilis Projums (41 g.), nosūtīts uz Vjatlagu, atbrīvots 1946.g. 4.jūnijā. Lielberģos Jānis Lazdovskis (41 g.), nosūtīts uz Vjatlagu, miris 1942.g. 25.martā. Vainovskos Made Smilktiņa (55 g.), izsūtīta uz Krasnojarskas apg. Kazuļskas raj. Mades dēls Arnolds 1941.g. 14.jūnijā noslēpās. Apcietināja Arnolda brāli Vili Smilktiņu (33 g.), viņa sievu Zelmu (27 g.) un dēlu Ilgvaru (4 g.), kam pastāvīgā dzīves vieta bija Zalves pagasta Strados. Vilis miris izsūtījumā 1942.g. 13.aprīlī. Mazberģos Jūlijs Polis (33 g.) nosūtīts uz Vjatlagu, miris 1943.g. 29.aprīlī. Neretas pamatskolas skolotāju Dailoni Zālīti apcietināja jau 1940.gada rudenī. Apcietināts arī Arturs Čariņš no Neretas ciema.

No šī brīža pieejamajiem sarakstiem redzams, ka Neretas novadā represēti tika 44 cilvēki,  kuru vidū bija 14 bērni un jaunieši vecumā no viena līdz 17 gadiem. Šajos sarakstos nav pieminēti Smilktiņi. No Neretā 1941.gada 14.jūnijā apcietinātajiem vīriešiem mājās atgriezās tikai Vilis Projums. Pārējie aizgāja bojā izsūtījumā no pārmērīgi smaga darba, necilvēcīgiem dzīves apstākļiem un bada.

Mans viedoklis, ka saraksti joprojām neprecīzi teritoriāli – vairāku administratīvi teritoriālo reformu rezultātā mainījušās pagastu, novadu, apriņķu robežas. Arī neprecīzs represēto personu uzskaitījums, jo sarakstus veido arhīvu darbinieki, vēsturnieki, kuri, nepārzinot konkrēto teritoriju, cilvēcīgi kļūdās līdzīgajos mājvārdos, pagastu nosaukumos. Taču, pārliecībā par saglabājušos izsūtāmo personu lietu reģistru ticamību, kā arī laika un resursu trūkuma dēļ nekonsultējoties ar zinošiem vietējo pašvaldību cilvēkiem, nenovērš ne agrāk pielaistās, ne no jauna ieviesušās kļūdas. Tā arvien joprojām paliek kaut kas izlaists, kaut kas nepamanīts, kāds izsūtītais nepieminēts. Ceru, ka šoreiz aizmirsts netiks neviens represijās cietušais – ja kāds 1941.gada 14.jūnijā no Neretas novada izsūtīto vārdiem netiks nolasīts piemiņas brīdī pie “Sāgas”, tad to pieminēs Aizkrauklē, Jēkabpilī, Bauskā vai Vecumniekos. Pieminēsim, neaizmirsīsim un nepieļausim, lai kaut kas līdzīgs 20.gadsimta deportācijām, ciešanām cilvēkiem jāpiedzīvo vēlreiz!

Lidija Ozoliņa

print

Privacy Preference Center

Necessary

Advertising

Analytics

Other

Jautā pašvaldībai
close slider