Neretas novadpētniecības muzejā Jūlija Stīpnieka izstāde

Kaut arī šī vasara ir notikumiem un pasākumiem bagāta, tomēr 24. jūlijā laika skrējiens neretiešiem un Neretas viesiem uz dažām stundām lika apstāties novadpētniecības muzeja pagalmā pie mazās jeb Ķesteru skoliņas.

Tur — mākslas cienītāju, radu un draugu lokā — notika gleznotāja Jūlija Stīpnieka (1934-2001), dzimuša neretieša, gleznu izstādes atklāšanas pasākums. Jūlijs ir cēlies no senas un pazīstamas neretiešu dzimtas un audzis “Šņoru” mājās.

Jau agri viņš demonstrēja dotības zīmēšanā. Reiz, uzzīmējis kaķēnu, viņš to parādījis vecmāmiņai Annai, kura sākumā nemaz nav gribējusi ticēt, ka šo zīmējumu ir radījis viņš pats. Taču noticējusi tad, kad Jūlijs to spējis uzzīmēt vēlreiz ,— viņas acu priekšā. Grūtajos kara un pēckara gados gan šīs iemaņas nebija iespējams attīstīt. Un šķiet, ka tikai karadienasta laikā Jūlijs vairāk laika veltījis zīmēšanai. 

Padziļinātāk par gleznošanu Jūlijs ieinteresējās pēc atgriešanās no dienesta, gāja uz galerijām un sāka apmeklēt amatieru studijas. Arvien vairāk viņš kā mākslas entuziasts savu brīvo laiku aizpildīja ar gleznošanu. Jau dziļākas un nopietnākas prasmes Jūlijs apguva pie gleznošanas vecmeistara Nikolaja Petraškeviča, kas ļoti mērķtiecīgi virzīja sava audzēkņa dotības. Pēc tam ilgāku laiku viņš darbojās Tautas mākslas studijā, kur no Aleksandra Zviedra smēlās ierosmi pievērsties industriālām tēmām.

Kaut arī Jūlijs Stīpnieks nebija studējis glezniecību augstskolā, tomēr ar savu talantīgo un produktīvo darbību viņš kļuva ļoti iecienīts, augstu novērtēts un mīlēts arī profesionālo mākslinieku vidū. Ar laiku Jūlijs izmācījās par reklāmu veidotāju un strādāja par skatlogu noformētāju un dekorētāju, taču paralēli visu laiku aktīvi “pindzelēja” (kā pats to dēvēja).

To apliecināja arī dvīņu brāļi — gleznotāji Ģērmaņi, kas šai skaistajā dienā bija ieradušies Neretā un ar savu klātbūtni pagodināja izstādes atklāšanu. Viņu atmiņu stāstījumi par Jūliju bija īstā šī pasākuma ‘odziņa’. Abu brāļu atmiņas attēloja Jūliju ne tikai kā labu draugu, skolnieku un studiju dalībnieku, bet arī cilvēciski un mākslinieciski iespaidīgu raksturu.

Savulaik Jūlijs Stīpnieks bija apmeklējis gan gleznotāja Andreja Ģērmaņa gleznošanas studiju, gan arī vēlāk savas prasmes papildinājis pie dvīņu brāļa gleznotāja un pedagoga Jura Ģērmaņa, kura Iļģuciema studiju viņš turpinājis apmeklēt līdz pat sava mūža galam.

Brāļi atcerējās, cik rosīgs viņš bijis plašākā mākslinieku sabiedrībā. Citu gleznotāju vidū Jūlijs izcēlies ar to, cik ražīgs un izdarīgs viņš bijis ar jaunu gleznu radīšanu, noformēšanu un izplatīšanu. Viņš bija gatavs rīkoties ātri, lai pildītu ļaužu steidzīgos pasūtinājumus. Pāris dienās varēja tapt gan glezna, gan rāmis, gan noformējums, tā ka īsā laika sprīdī nāca šie pilnībā pabeigtie darbi.

Brāļi Ģērmaņi augstu novērtēja Jūlija Stīpnieka talantu un atstāto mantojumu, saucot viņu pat par “skolotāju”. Šodien mums ir zināms, ka viņa gleznas ir izklīdušas un izkaisītas pa dažādām pasaules valstīm, tā ka šodien pat ir neiespējami šos darbus saskaitīt, apzināt vai sameklēt.

Daudz Neretā dzimušais mākslinieks gleznoja ziedus, dabas ainavas, jūras skatus un portretus. Prāvu skaitu gleznu viņš bija veltījis arī Rīgai un citām pilsētām. Un tieši Rīgas attēlojumu krāsas un līnijas daudziem palikušas atmiņā kā īpaši izteiksmīgas. Neretas muzejs labprāt turpinātu apzināt sava novadnieka atstāto mantojumu, tāpēc, ja kādam ir ziņas par viņa gleznu atrašanās mājvietām, tad lūdzam informēt par to arī muzeju.

Marika Sūruma

Neretas novadpētniecības muzeja vadītāja

 

print

Privacy Preference Center

Necessary

Advertising

Analytics

Other

Jautā pašvaldībai
close slider